人民日报评论员：始终把人民放在心中最高位置

Spānijas Karaliste Reino de Espa?a
Karogs ?erbonis
Devīze: Plus Ultra
Himna: Marcha Real
Location of Spānija iekrāsota tum?i za?ā krāsā. Gai?i za?ā krāsā ir iekrāsotas Eiropas Savienības dalībvalstis.
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Madride 030) 40°26′N 3°42′E
Valsts valodas		spā?u valoda, da?os re?ionos papildus arī katalo?u valoda, galisie?u valoda, basku valoda un oksitā?u valodas aranie?u dialekts
Etniskās grupas		86,5% spā?i 13,5% citi (rumā?i, marokā?i, ekvadorie?i, kolumbie?i, briti)
Valdība		parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija
-	Karalis	Felipe VI
-	Premjerministrs	Pedro San?ess
Izveido?ana		15. gadsimtā
-	de facto	1516. gadā
-	de jure	1716. gadā
-	konstitucionāla demokrātija	1978. gadā
Iestā?anās ES		1986. gada 1. janvārī
Platība
-	Kopā	504 030 km2 (51.)
-	ūdens (%)	1,04
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2024. gadā	48 692 804 (30.)
-	Blīvums	97/km2 (106.)
IKP (PPP)		2010. gada aprē?ins
-	Kopā	$1,364 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$29 651
D?ini koef. (2005)		32
TAI (2019)		▲ 0,904 (?oti augsts) (25.)
Valūta		Eiro (€) (EUR)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.es
ISO 3166-1 kods		724 / ESP / ES
Tālsarunu kods		+34

百度 　　事实上，中国移动早在2016年便推出了第一代4G智能后视镜，可实现4G联网、智能导航、语音识别等；2017年，中国移动发布面向后装市场的“和路通”品牌，推出第二代智能后视镜X1。

Spānija (spā?u: Espa?a, izrunā: [es?pa?a]), oficiāli Spānijas Karaliste (Reino de Espa?a), ir valsts, kura atrodas Pireneju pussalā, Dienvidrietumeiropā. Tā rietumos robe?ojas ar Portugāli, zieme?austrumos ar Franciju un Andoru, bet dienvidrietumos ar Gibraltāru. Zieme?os to apskalo Atlantijas okeāns (Biskajas līcis), dienvidos un austrumos — Vidusjūra. Spānijai pieder arī Baleāru Salas Vidusjūrā un Kanāriju Salas Atlantijas okeānā pie āfrikas krastiem, kā arī divas autonomas pilsētas Zieme?āfrikā (Seūta un Melilja), kuras robe?ojas ar Maroku. Spānijas platība ir 504 030 km2, tādē? tā ir otra lielākā valsts Eiropas Savienībā pēc Francijas.

Spānijas ?eogrāfiskā stāvok?a dē? sākot no aizvēsturiskiem laikiem līdz pat valsts izveidei tā ir bijusi pak?auta da?ādām ārējām ietekmēm, bie?i vien pat vienlaicīgi. No otras puses skatoties, arī pa?ai Spānijai ir bijusi nozīmīga ietekme uz citām teritorijām, galvenokārt jaunajos laikos, kad tā k?uva par visu pasauli aptvero?u impēriju. Tie?i ?ī iemesla dē? mūsdienās spā?u valodā runā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku.

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir pie??irta valdībai. Centrālā likumdo?anas vara ir pie??irta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdo?anas varām.

2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni iedzīvotāju. Lielākā Spānijas pilsēta ar 3,1 miljoniem iedzīvotāju ir Madride. Tā ir arī valsts galvaspilsēta. Oficiālā valoda valstī ir spā?u, lai gan Katalonijā, Basku Zemē un Galisijā re?ionālajām valodām ir oficiāls statuss līdztekus spā?u valodai.

Etimolo?ija

Nosaukums "Spānija" ir atvasināts no vārda "Hispania". Tā romie?i dēvēja Pireneju pussalu, kur mūsdienās atrodas ?ī valsts. Savukārt "Hispania" ir radies no seno grie?u dotā nosaukuma ?ai teritorijai "Iberia", jo ?o teritoriju savlaik apdzīvoja ibēru ciltis.

Vēsture

Zīmējumi Altamiras alā.

Pirmie cilvēki Pireneju pussalas zieme?os parādījās vēlā paleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūksto?iem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan pa?i cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabāju?ies Altamirā un Puente Vjesgo netālu Santanderas pilsētas. No 9. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Spānijas teritorijā dzīvoja ibēri. 7. gadsimtā p.m.ē. Spānijas dienvidu piekrasti kolonizēja feni?ie?i un grie?i. No 5. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Spānijā apmetās ?elti. 3. gadsimta beigās p.m.ē. lielāko Spānijas da?u iekaroja Kartāga, bet 1. gadsimtā beigās p.m.ē. — Senā Roma. Mūsu ēras 3. gadsimtā Spānijā iebruka franki, 5. gadsimtā arī svēbi, ala?i un vanda?i. Vestgoti izspieda ala?us un vanda?us un nodibināja savu kara?valsti, kura pastāvēja no 5. gadsimta vidus līdz 8. gadsimta sākumam.

No 711. līdz 718. gadam gandrīz visu Spāniju (iz?emot nelielu teritoriju zieme?rietumos) pak?āva arābi. 756. gadā tika nodibināts Kordovas emirāts (no 929. gada Kordovas kalifāts). Rekonkistas laikā no 718. līdz 1492. gadam, kad tika atkarotas mauru (arābu un berberu) sagrābtās zemes, atbrīvotajā teritorijā radās spā?u Karalistes (Astūrija, Aragona, Kastīlija, Katalonija, Leona, Navarra un citas). 13. gadsimta sākumā apvienotais spā?u karaspēks guva iz??iro?o uzvaru pār mauriem pie Navas de Tolosas. 1492. gadā beidza pastāvēt pēdējā mauru valsts — Granadas emirāts.

12. gadsimtā radās pilsētu militārās savienības (ermandadas) un kortesi, kā arī nostiprinājās kato?u baznīca. 1479. gadā, noslēdzot personālūniju, Aragona apvienojās ar Kastīliju, tādējādi radot pamatu vienotai Spānijai. Lielo feodā?u politiskās tiesības tika ierobe?otas, pastiprinājās valsts centralizācija. 1480. gadā tika nodibināta inkvizīcija. Spānijā sāka veidoties absolūta monarhija.

15. gadsimta beigās un 16. gadsimtā Spānija iekaroja pla?as teritorijas Centrālamerikā un Dienvidamerikā. 1504. gadā Spānijai tika pievienota Neapoles Karaliste un Sicīlija, 1512. gadā lielākā da?a no Navarras teritorijas, 1516. gadā — Nīderlande, bet pēc Itālijas kariem, kuri norisinājās no 1494. līdz 1559. gadam, sagrāba zemes arī Itālijas centrālajā da?ā un Zieme?itālijā. 16. gadsimta sākumā Spānija k?uva par vienu no varenākajām koloniālajām impērijām pasaulē. 1516. gadā Spānijas troni ieguva Hābsburgi. 1519. gadā Spānijas karalis Karloss I k?uva par Svētās Romas impērijas imperatoru kā Kārlis V. 16. gadsimta pirmajā pusē Spānijā radās kapitālistiskā tipa manufaktūras. Sakarā ar zelta un sudraba pieplūdumu no kolonijām cenu revolūcija Spānijā notika agrāk nekā citās Eiropas valstīs. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimtā Spānijā rūpniecība strauji panīka. Karos ar Angliju Spānija zaudēja hegemoniju uz jūras. Lielākā sakāve bija "Neuzvaramās armādas" zaudē?ana 1588. gadā. Spānija ?ajā laikā zaudēja arī vairākas teritorijas Eiropā. Pēc Nīderlandes revolūcijas 16. gadsimtā Spānija bija spiesta atzīt Nīderlandes neatkarību. No 1640. līdz 1652. gadam notika segadoru sacel?anās Katalonijā, bet no 1646. līdz 1648. gadam notika sacel?anās pret spā?u kundzību Itālijā. 18. gadsimta sākumā pēc kara par Spānijas mantojumu Spānijas troni ieguva Burboni. Spānijas valdījumus Eiropā sadalīja Austrija, Savoja un Apvienotā Karaliste.

1760.—1780. gados Spānijā tika īstenotas vairākas reformas apgaismotā absolūtisma garā. 1767. gadā no Spānijas tika padzīti jezuīti. ?ajā laikā tika ierobe?otas feodā?u privilē?ijas, ieviests protekcionisms. 1795. gadā cietusi sakāvi pirmās koalīcijas karā ar Franciju, Spānija nonāca tās ietekmē un bija spiesta karot Francijas pusē no 1796. līdz 1808. gadam pret Apvienoto Karalisti un 1801. gadā pret Portugāli. 19. gadsimtā Spānijā notika piecas revolūcijas. Pēc revolucionāru sakāves Spānijā tika atjaunota Burbonu vara, un atceltas demokrātiskās reformas.

Pēc Neatkarības kara no 1810. līdz 1826. gadam spā?u kolonijās Amerikā Spānija no savām kolonijām ?ajā kontinentā saglabāja tikai Kubu un Puertoriko. No 1830. līdz 1870. gadiem Spānijā notika pilso?u kari jeb tā sauktie karlistu kari. 1840. gados Spānijā sākās rūpniecības apvērsums, radās pirmās strādnieku organizācijas. 1855. gadā notika Spānijas vēsturē pirmais vispārējais streiks. No 1856. līdz 1868. gadam strādnieku kustība tikai pastiprinājās. 1857., 1861. un 1863. gadā notika zemnieku sacel?anās. 1868. gadā izveidojās Pirmās internacionāles Spānijas grupa.

19. gadsimta beigās, izmantojot brīdi, kad Spānijā valda nestabilitāte un ekonomiskā krīze, Kubā un Filipīnās uzsākās neatkarības kustības pret Spāniju. ?ajās spā?u kolonijās aizsākās neatkarības kari, kuros iesaistījās arī Amerikas Savienotās Valstis. Rezultātā izcēlās Spānijas-Amerikas kar?. Spānija cieta sakāvi un ?is kar? Spānijā tika nodēvēts par El Desastre ("Katastrofu").

19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā Spānijas kontrolē nonāca āfrikas kolonijas — Spā?u Sahāra, Spā?u Maroka (mūsdienu Marokas zieme?u da?a) un Spā?u Gvineja.

?enerālis Franko

1937. gada 17. jūlijā atsevi??u armijas ?enerā?u sarīkots apvērsums pret Spānijas Otro republiku noveda pie pilso?u kara sākuma. 1939. gada 28. martā, sabrūkot republikā?u frontei, ?enerā?a Franko rokās krita Madride un līdz ar to pilso?u kar? bija beidzies. ?is pa?as dienas vakarā padevās arī citas republikā?u kontrolētās spā?u pilsētas. Spānijas pilso?u kar? bija asi?ainākais konflikts Spānijas vēsturē. Tajā dzīvību zaudēja aptuveni miljons cilvēku. No tiem aptuveni 200 tūksto?i krita no Franko represijām gan kara laikā, gan arī pēc tā.

1969. gadā Franko par nākamo valsts galvu izvēlējās biju?ā kara?a Alfonso XIII mazdēlu Huanu Karlosu. Pēc Franko nāves, 1975. gada 22. novembrī Huans Karloss k?uva par Spānijas karali un uzsāka demokrātiskas reformas. Tika legalizētas politiskās partijas un 1977. gada 15. jūnijā tika sarīkotas demokrātiskas parlamenta vēlē?anas. 1982. gadā Spānija pievienojās NATO, bet 1986. gadā — Eiropas Ekonomikas kopienai.

2004. gada 11. martā Madridē notika lielākais terorakts Spānijas vēsturē — gandrīz vienlaicīgi ?etros elektriskajos vilcienos tika uzspridzinātas 10 bumbas, nogalinot 191 un ievainojot 1460 cilvēkus. Atbildību par sprādzieniem uz?ēmās starptautiskā teroristu organizācija Al-Qaida. Pēc ?ī terorakta no Spānijas premjerministra amata atkāpās Hosē Marija Asnars, kā arī no Irākas tika atsaukti spā?u karavīri.

?eogrāfija

Spānijas topogrāfiskā karte

Spānija atrodas Eiropas dienvidrietumos un aiz?em aptuveni 84 procentus no Pireneju pussalas. Tās kopēja platība ir 504782 km2, no kuras 499542 km2 ir sauszeme, bet 5240 km2 ir ūdenskrātuves. Spānijas sauszemes robe?as garums ir 1917,8 km. Zieme?rietumos caur Pireneju kalniem Spānija robe?ojas ar Franciju un Andoru, bet rietumos ar Portugāli. Savukārt krasta līnijas garums ir gandrīz 2,5 reizes lielāka, tas ir, 4964 km. Zieme?os Spāniju apskalo Biskajas līcis (spā?i to sauc par Kantabrijas jūru), zieme?rietumos — Atlantijas okeāns, bet no dienvidiem līdz pat austrumiem — Vidusjūra un Baleāru jūra. Vidusjūras krasta līnijas garums ir 1660 km, savukārt Atlantijas okeāna un Biskajas lī?a — tikai 710 km. Dienvidos Spāniju no āfrikas (precīzāk, no Marokas) atdala Gibraltāra ?aurums, kas vienlaicīgi arī savieno okeānu ar Vidusjūru. īsākais attālums starp Spāniju un āfriku ir tikai 13 kilometri.

Spānijas pak?autībā ir arī Baleāru salas Vidusjūrā un autonomās Kanāriju salas Atlantijas okeānā, uz dienvidrietumiem no Spānijas un 108 km uz zieme?rietumiem no āfrikas krastiem; Kanāriju salās atrodas Spānijas augstākā virsotne — Teides vulkāns (3718 m v.j.l.). Spānijai ir arī piecas nelielas suverēnas teritorijas (plazas de soberanía) Marokas piejūras teritorijā: Seuta, Melilja, Alusemasa, Velesa de la Gomera un ?afarinu salas.

Aptuveni 90% no Spānijas teritorijas aiz?em augstienes un kalni. Zieme?os pie Francijas robe?as atrodas Pireneju kalnu grēda. Savukārt dienvidos Sjerranevada, kur atrodas arī kontinentālās Spānijas augstākā virsotne Mulasens (3492 m v.j.l.). Precīzāk, tā atrodas Penibētikas Kordiljerā. Centrālajā Spānijas da?ā atrodas kalnu sistēma, kuru tā arī dēvē par Centrālo Kordiljeru. Zieme?u da?ā atrodas Katabrijas Kordiljeri.

Spānijas klimatiskā karte. Za?ā krāsā ir iekrāsotas teritorijas, kurās valda okeāniskais klimats, zilā krāsā — kalnu klimats, oran?ā krāsā — kontinentālais klimats, bet dzeltenā krāsā — Vidusjūras klimats

Spānijā pastāv ?etri lieli un at??irīgi klimati: okeāniskais klimats, kontinentālais klimats, Vidusjūras klimats un kalnu klimats. Lielākajā da?ā Spānijas valda siltais Vidusjūras klimats, kur? mainās atkarībā no ?eogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līme?a. Ziemas Spānijā ir salīdzino?i siltas. Janvāra vidējā gaisa temperatūra ir no +8 °C līdz +14 °C. Kalnos tā var nokristies pat līdz -7 °C. Savukārt vasarā, jūlija vidējā gaisa temperatūra ir no +23 °C līdz +29 °C. Nokri??i parasti vairāk ir rudenī un ziemā, un valsts lielākajā da?ā nokri??u daudzums gadā svārstās no 250 līdz 700 mm.

Lielākās Spānijas upes ir Ebro, Dvero, Taho un Gvadalkivira.

Administratīvais iedalījums

Spānija ir politiski iedalīta 17 autonomos apgabalos (comunidades autónomas) un 2 autonomās pilsētās (ciudades autónomas) — Seuta un Melilja. Katram autonomajam apgabalam ir sava tie?i ievēlēta pārvalde. Sīkāk administratīvi Spānija tiek iedalīta 50 provincēs. Septi?i autonomie apgabali sastāv tikai no vienas provinces: Astūrija, Baleāru Salas, Kantabrija, Larjoha, Madride, Mursija un Navarra. Katalonijā pastāv arī sīkāks iedalījums komarkās (aptuveni līdzvērtīgas ar ASV apgabaliem vai Anglijas rajoniem). Zemākais administratīvais iedalījums Spānijā ir municipalitāte (municipio).

Galisija Navarra Madride Larjoha Aragona Katalonija Valensija Kastīlija- Laman?a Estremadura Portugāle Kastīlija un Leona Astūrija Kantabrija Basku Zeme Mursija Andalūzija Seuta Melilja Francija Baleāru Salas Kanāriju Salas Vidusjūra Biskajas līcis Atlantijas okeāns Andora Atlantijas okeāns

Valdība

Spānijas karalis Felipe VI

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir pie??irta valdībai. Centrālā likumdo?anas vara ir pie??irta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdo?anas varām.

Spānijas premjerministrs Pedro San?ess

Pēc ?enerā?a Franko nāves 1975. gadā, kur? valdīja kop? Spānijas pilso?u kara beigām 1939. gadā, tika atjaunota parlamentārā demokrātija. 1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija ir parlamentāra monarhija ar ik pēc 4 gadiem vēlētu divpalātu parlamentu Cortes Generales (Cortes), kas valsts vadī?anu uztic valdības prezidentam (ekvivalents premjerministram). 1981. gada 23. februārī pasākumā, kas pazīstams ar nosaukumu "23-F", sadumpoju?ās dro?ības spēku apak?vienības sagrāba Cortes un mē?ināja radīt militāristu valdību. Tomēr lielais vairums bru?otajos spēkos palika uzticīgi karalim Huanam Karlosam, kur? izmantoja savu personīgo autoritāti un bru?oto spēku virspavēlnieka konstitucionālās tiesības, lai apturētu valsts apvērsuma mē?inājumu bez asins izlie?anas. 2008. gada vispārējās vēlē?anās ar lielu balsu skaitu, bet ne ar vairākumu, premjerministrs Rodrigess Sapatero un Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija tika ievēlēti atkārtoti. Sapatero tika ievēlēts par premjerministru 11. aprīlī ar 169 balsīm par, 158 pret un 23 atturoties.

Spānijas konstitūcijā ir noteikts, ka Spānijas karalis (pa?laik Felipe VI) ir valsts galva un bru?oto spēku augstākais virspavēlnieks, tās vienotības un pastāvības simbols. Vi?? izlemj un vada iestā?u pastāvīgo darbu, uz?emas Spānijas valsts visaugstāko pārstāvniecību starptautiskajās attiecībās, sevi??i ar valstīm, kas pieder tai pa?ai vēsturiskajai kopienai un pilda Spānijas konstitūcijā un likumos noteiktos speciāli vi?am pie??irtos amata pienākumus. Vi?a tituls ir Spānijas karalis, bet vi?? var izmantot arī citus kara?namam piedero?os titulus. Kara?a persona ir neaizskarama un vi?? nevar tikt sodīts. Vi?a darbībām vienmēr jābūt apstiprinātām tā, kā tas ir noteikts konstitūcijas 64. pantā. Bez ?ādas apstiprinā?anas tās nevar būt likumīgā spēkā, iz?emot konstitūcijas 65.2 pantā paredzētajos gadījumos.

Izpildvara Spānijā ir Ministru kabineta rokās (spā?u: Consejo de Ministros). To vada valdības prezidents (premjerministrs), ko izvirza karalis, apstiprina parlamenta apak?palātas balsojot un pēc tam iece? karalis. Kad kandidāts ir ticis izvirzīts, vi?am jāiegūst balsu vairākums apak?palātā, to nesa?emot, tiek veikts otrs balsojums, kurā vi?am ir nepiecie?ams savākt tikai visvairāk balsu. Premjerministrs nosauc pārējos kabineta locek?us, kurus pēc tam iece? karalis. Premjerministrs vada visas valdības darbību. Valdības prezidents var nosaukt arī da?ādus viceprezidentus (lai gan tas vi?am nav saisto?i). Vēl ir arī Spānijas Valsts padome, kas ir valdības augstākā padomdevēja iestāde.

ārpolitika

Pēc demokrātijas atgrie?anās pēc ?enerā?a Franko nāves 1975. gadā, prioritātes Spānijas ārpolitikā bija saistītas ar izk?ū?anu no diplomātiskās izolētības, kas valdīja ?enerā?a Franko laikā, kā arī diplomātisko attiecību papla?inā?ana, pievieno?anās Eiropas Kopienai (EK) un noteikti dro?ības pasākumi, ko tai sniedza starptautiskās attiecības ar rietumiem.

Būdama NATO dalībvalsts jau kop? 1982. gada, Spānija pati ir veidojusies par nozīmīgāko dalībvalsti daudzpusējos starptautiskos dro?ības pasākumos. Spānijas dalība Eiropas Savienībā (ES) ataino Spānijas ārpolitikas svarīgu da?u. Pat daudzos starptautiskos jautājumos, kas skar ne tikai Rietumeiropu, Spānija labprātāk savu rīcību un centienus saska?o ar tās partnervalstīm Eiropas Savienībā (ES) ar Eiropas politiskās sadarbības mehānismiem.

Spānija ir saglabājusi tās īpa?o identificē?anu ar Latī?ameriku. Tās politika akcentē jēdzienu par ibero-amerikā?u sabiedrību jeb kopienu, būtībā vēsturiskā jēdziena "Hispano-Americanismo" (spā?u izcelsmes amerikānisms) (vai arī "hispanism" — kā to bie?i vien dēvē ang?u valodā), kas biju?i kā centieni saistīt Ibērijas pussalu ar Latī?ameriku ar valodas, tirdzniecības, vēstures un kultūras palīdzību. Spānija ir bijis reāls piemērs pārejai no diktatūras uz demokrātiju, kā liecina daudzi braucieni uz ?o re?ionu, ko veiku?i Spānijas karalis un premjerministri. Spānija ar Latī?ameriku uztur sadarbības programmas ekonomikas un tehnikas jomās, kā arī kultūras apmai?u — gan tikai divpusēji, gan arī ES robe?ās.

Tajā pa?ā laikā Spānija pamazām ir sākusi papla?ināt savus kontaktus ar āfrikas re?ionu, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras tuksne?a. Spānijai īpa?u interesi rada tās bijusī kolonija Ekvatoriālā Gvineja, kur tā veic pla?u palīdzības programmu. Pavisam nesen Madride ir centusies nodibināt cie?āku sadarbību ar Senegālu, Mauritāniju, Mali un citām valstīm, lai rastu risinājumus jautājumā par nelegālo imigrāciju uz Kanāriju salām.

Spānija ir pazīstama arī kā starpnieks Tuvajos Austrumos. Sadarbodamās ar arābu pasauli, Spānija bie?i vien atbalsta arābu nostāju jautājumos, kas saistīti ar Tuvajiem Austrumiem. Arābu valstis ir Spānijas galvenais intere?u objekts naftas produktu un gāzes importa zi?ā, kā arī tādē?, ka vairākas arābu valstis Spānijā veic būtiskus kapitālieguldījumus.

Spānija ir pratusi veiksmīgi veidot attiecības ar tās divām kaimi?valstīm Eiropā — Franciju un Portugāli. Spānijas un Portugāles pievieno?anās Eiropas Savienībai (ES) ir līdzējis risināt da?as no to periodiskajām domstarpībām tirdzniecībā, iek?aujot ?īs problēmas ES kontekstā. Francijas un Spānijas abpusējo sadarbību veicina ?o valstu kopējā darbība pret basku ETA terorismu (Basque ETA terrorism). Spānijas attiecības ar Apvienoto Karalisti ir galvenokārt labas, tomēr jautājums par Gibraltāru ir joprojām saspīlēts.

Mūsdienās Spānija cen?as papla?ināt tās joprojām ?auro sakaru loku ar Tālo Austrumu valstīm. ?īnas Tautas Republika un Japāna ir Spānijas galvenie intere?u punkti ?ajā re?ionā. Taizeme un Indonēzija ir Spānijas galvenie sabiedrotie Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) re?ionā ar krietni daudz noslēgtiem līgumiem un ievērojami labām attiecībām. Pēdējo gadu laikā Spānija ir arī strauji palielinājusi kontaktus, sakarus un kapitālieguldījumus citās āzijas valstīs, no kurām visievērojamāk tas veikts Vjetnamā, Dienvidkorejā un Malaizijā. Sakari ar Filipīnām, neskatoties uz koloniālo pagātni, ir ievērojami vājāki nekā tie, kas Spānijai bija ar citām valstīm ?ajā teritorijā, un galvenokārt ?ie sakari saistīti ar kultūras aspektiem un humanitārās palīdzības programmām.

Bru?otie spēki

Spānijas bru?oto spēku emblēma

Atbildība par valsts aizsardzību pieder Spānijas bru?otajiem spēkiem (Fuerzas Armadas de Espa?a), kuriem Spānijas konstitūcijas astotais pants ir pie??īris "misiju nodro?ināt Spānijas suverenitāti un neatkarību, kā arī aizstāvēt tās teritoriālo integritāti un konstitucionālo kārtību". Spānijas bru?oto spēku virspavēlnieks ir Spānijas karalis Felipe VI, un, tāpat kā lielāko da?u citu valstu bro?ie spēki, Spānijas bru?otie spēki iedalās trīs lielās grupās: Spānijas armijā, flotē un gaisa spēkos. Spānijas bru?otie spēki ietver arī jūras kājnieku kareivju floti, karalisko gvardi jeb apsardzi, spā?u militāro le?ionu, armijas aeromobi?u jeb aviotransporta spēkus un zemessargus.

Spānijai ir nozīmīga loma Eiropas Savienības spēkos (EUFOR), kā arī organizācijā "Eirokorpuss" (Eurocorps). Spānija ir nozīmīga dalībvalsts arī NATO bru?otajos spēkos, kur tā iestājās 1982. gadā. Spānijai ir sestā lielākā jūras flote. 2009. gadā Spānijas militāro spēku aizsardzības vadītājs bija ?enerālis Hosē Hulio Rodrigezs Fernandezs (José Julio Rodríguez Fernández).

Tautsaimniecība

Saska?ā ar Pasaules Bankas datiem, Spānijas valsts ekonomika ir devītā lielākā pasaulē un piektā lielākā ekonomika Eiropas mērogā. Tā ir arī tre?ais lielākais investors. Atbilsto?i datiem no faktu grāmatas "CIA Factbook" — kas attiecas uz 2007. gadu — absolūtais iek?zemes kopprodukts tika novērtēts kā 1 439 000 triljoni dolāru. IKP PPP uz vienu cilvēku ir ticis novērtēts kā 33 600 dolāru (2007), kas līdzinās Francijas un Japānas līmenim. 2007. gadā Spānijas ekonomika bija palielinājusies par 3,8% pēc ilga un spēcīga attīstības perioda. Tomēr īpa?umu "burbu?a" sprādziens izraisīja strauju ekonomikas attīstības palēninā?anos 2008. gadā, kas valstī radīja oficiālu lejupslīdi jeb recesiju līdz ar 2009. gada februāri.

Biznesa parks AZCA Madridē

Biju?ā premjerministra Hosē Marija Asnara centrāli labējā valdība ir strādājusi pietiekami veiksmīgi, lai iegūtu iespēju Spānijas valstij tikt uz?emtai to valstu grupā, kuras 1999. gadā ieviesa eiro valūtu. Bezdarbs 2006. gada oktobrī saglabājās 7,6% līmenī, kas bija ?oti labs rādītājs, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm un it īpa?i ar 1990. gadu sākumu, kad bezdarba līmenis bija vairāk nekā 20%. Vājie punkti Spānijas ekonomikā, kas ilga vairāku gadu garumā, ietvēra gan augstu inflāciju, gan augstu "pagrīdes" jeb nelegālās ekonomikas līmeni, kā arī tādu izglītības sistēmu, kuru ESAO pārskati ierindoja starp visvājākajām izglītības sistēmām attīstīto valstu vidū, ieskaitot Savienotās Valstis un Apvienoto Karalisti. Tomēr ekonomikas "burbulis" īpa?umu jomā, kas sāka veidoties kop? 1997. gada un ko izraisīja jau iepriek?ējos gados pastāvo?as zemas procentu likmes un milzīgi imigrācijas uzplūdi, it īpa?i 2008. gadā, noveda pie strauji pavājinātas ekonomikas un augo?a bezdarba. Līdz 2009. gada maijam bezdarba līmenis Spānijā bija jau sasniedzis 18,7% (jaunie?iem 37%).

Spānijas ekonomikai tiek piedēvēts, ka tā spējusi izvairīties no faktiskā nulles attīstības līme?a, salīdzinot ar tās lielākajām partnervalstīm Eiropas Savienībā. Patiesībā valsts ekonomika bija radījusi vairāk nekā pusi no visām jaunajām darba vietām jeb poste?iem Eiropas Savienībā piecu gadu laikā līdz pat 2005. gadam — bet ?is process strauji tiek atgriezts uz pretējo pusi. Spānijas ekonomika vēl salīdzino?i nesen tika uzskatīta par vienu no visdinamiskākajām ES robe?ās, piesaistot nozīmīgu ārvalstu kapitālieguldījumu apjomu. Pēdējo ?etru desmitga?u laikā Spānijas tūrisma nozare ir attīstījusies un k?uvusi par otru lielāko pasaulē un ir vērta aptuveni 40 miljardus eiro, kas ir apmēram 5% no IKP 2006. gadā. Vēl nesenākā pagātnē Spānijas ekonomika ieguva ?oti lielu labumu no globāli straujās attīstības nekustamo īpa?umu jomā, kad Spānijā celtniecības nozare pieredzēja apbrīnojamus 16% IKP un 12% nodarbinātības līme?a pieaugumu pēdējos gados. Saska?ā ar Vācijas laikraksta "Die Welt" aprē?iniem, Spānija ir bijusi ie?ēmusi tādu attīstības tempu, lai apsteigtu tādas valstis kā Vāciju iedzīvotāju vidējā ienākuma zi?ā līdz 2011. gadam. Tomēr negatīvā puse, ko izraisīja nu jau pagāju?ais uzplaukums nekustamo īpa?umu jomā, bija attiecīgs līme?a pieaugums individuālo parādu zi?ā; varbūtējie mājsaimnieki ir pūlēju?ies apmierināt pārdevēju cenas, tikmēr mājsaimniecību parādu vidējais līmenis jau bija trīskār?ojies mazāk nekā vienas desmitgades laikā. Tas radīja milzīgu spiedienu uz mazturīgajiem un uz iedzīvotāju grupām ar vidēju ienākumu līmeni; līdz 2005. gadam vidējais parādsaistību līmenis attiecībā pret ienākumiem bija palielinājies līdz 125%, galvenokārt dārgo ie?īlājumu dē? ekonomikas uzplaukuma laikā, kas ?obrīd nereti vien pārsniedz īpa?umu vērtību. Situācija, kad laikā no 2008. uz 2009. gadu nebija pietiekami daudz naudas līdzek?u kredītu un aizdevumu izsnieg?anai un pasaulē valdīja ekonomikas lejupslīde, Spānijā izpaudās kā ievērojama ekonomikas pasliktinā?anās īpa?umu sektorā. Par laimi Spānijas bankas un finan?u pakalpojumu sektors spēja apiet daudz nopietnākas problēmas, ar kurām saskārās vi?u kolē?i Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, galvenokārt stingri noteiktā konservatīvā, finan?u reglamentētā re?īma dē?. Spānijas finan?u iestādes nebija aizmirsu?as pa?as valsts banku krīzi 1979. gadā un agrāko banku krīzi 1993. gadā, ko paātrināja un ietekmēja nekustamo īpa?umu joma. Spānijas lielākā banka ?Banco Santander” iesaistījās Apvienotās Karalistes valdības galvojumā par da?u no Apvienotās Karalistes banku sektora.

Eiropas Komisija ir izteikusi prognozes, ka Spānija varētu nok?ūt lejupslīdes situācijā līdz 2008. gada beigām. Saska?ā ar Spānijas finan?u ministra sacīto, "Spānijai būs jāsaskaras ar lielāko lejupslīdi pusgadsimta laikā." Spānijas valdība prognozē, ka bezdarba līmenis 2009. gadā varētu palielināties līdz 16%. Komercskola ESADE prognozē, ka ?is bezdarba līmenis varētu būt pat 20%.

Kamēr ekonomiskā situācija visā rietumu Eiropā pasliktinājās, Spānijas likstas k?uva aizvien nopietnākas. Veidojoties no mājok?u un kredītu "burbu?iem", kas kavēja kaimi?valstu attīstību, Spānijā deflācijas radītais sabrukums ?obrīd ir sasniedzis pa?u intensīvāko līmeni, kam drīz vien var izsaukt pamatīgu rezonansi lielākajā da?ā Eiropas valstu. Spānijā ?obrīd netiek runāts par iespējamu ekonomikas uzplaukumu 2009. gadā — arī ne 2010. gadā.

Rādītāji ir nelokāmi un ne?ēlīgi. Kādreiz bijusi galvenais dzinējs attīstībai Eiropā, tagad Spānija ir viena no pirmajām valstīm, kas piedzīvo ekonomisko pagrimumu. Oficiālie bezdarba līme?a rādītāji ?obrīd ir nepastāvīgi — 17,5%, un tiek sagaidīts, ka ?is līmenis palielināsies pat līdz 20,5% 2009. gada beigās. Bankrotu daudzums un skaits ?ogad ir ?etrkār?ojies, un rūpnieciskā ra?o?ana ir apsīkusi līdz 25% līmenim. Celtniecības nozare, kas Spānijai pēdējo 5 gadu laikā ir bijusi vitāli svarīga un noteico?a tās ekonomikas labklājībai, ?obrīd cie? sakāvi, jo visā valsts līmenī būvprojekti samazinās.

Demogrāfija

Spānijas apdzīvotības blīvuma karte. Tum?a krāsa norāda uz teritorijām, kur dzīvo vairāk cilvēku

2008. gadā Spānijas iedzīvotāju kopskaits oficiāli sasniedza 46 miljonus iedzīvotāju. 2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni cilvēku. Spānijas apdzīvotības blīvums — 96 cilv./km2 — ir zemāks nekā lielākajā da?ā Rietumeiropas valstu, un iedzīvotāju izvietojums Spānijā ir ?oti nevienmērīgs. Visapdzīvotākās teritorijas ir Vidusjūras piekraste un re?ions ap Spānijas galvaspilsētu Madridi.

20. gadsimtā iedzīvotāju skaits Spānijā dubultojās — pamatā iespaidīgā demogrāfiskā uzplaukuma dē? 1960. gados un 1970. gadu sākumā. Iedzīvotāju skaita pieauguma shēma valstī bija at??irīga, tomēr pārsvarā tas notika iek?ējās migrācijas dē? — no iek?zemes lauku re?ioniem uz industriālajām pilsētām. Ne mazāk kā vienpadsmit no Spānijas piecdesmit provincēm saskārās ar iedzīvotāju skaita samazinā?anos. Pēc tam, kad 1980. gados dzimstības līmenis samazinājās un Spānijas apdzīvotības pieauguma temps nokritās, iedzīvotāju skaits atkal sāka pieaugt — iesākumā pamatā tā iemesla dē?, ka kādreiz 1970. gados vai arī vēl vēlāk uz citām Eiropas valstīm emigrēju?ie spā?i atgriezās valstī. Pēdējos gados Spānija ir piedzīvojusi lielu imigrantu skaita pieplūdumu — galvenokārt no Latī?amerikas (39%), Austrumeiropas (15%), Zieme?āfrikas (16%) un no āfrikas re?ioniem uz dienvidiem no Sahāras tuksne?a (4%). 2005. gadā Spānija ieviesa trīs mēne?u ilgu amnestijas programmu, ar kuras palīdzību līdz ?im ārzemniekiem bez dokumentiem tika pie??irta likumīga pavalstniecība. Da?a Spānijā dzīvojo?o ārvalstnieku ir ieradu?ies no citām ES valstīm — 21% pastāvīgi iedzīvotāji no ārvalstīm. Vi?i apmetu?ies galvenonkārt Vidusjūras piekrastē un Baleāru salās, kur daudzi eiropie?i bija izvēlēju?ies dzīvot pēc aizie?anas pensijā vai arī ar darbu saistītu iemeslu dē?. ?ie ārvalstnieki ir galvenokārt ang?i, fran?i, vācie?i un holandie?i, kā arī norvē?i.

Būtiski iedzīvotāju skaits samazinājās spā?u kolonistu un imigrantu dē?, kuri devās uz citām pasaules da?ām, visvairāk uz Latī?ameriku. Sākot ar 15. gadsimta beigām, liels ibērie?u kolonistu skaits apmetās teritorijā, kas k?uva pazīstama kā Latī?amerika, un mūsdienās vairums baltādaino Latī?amerikas iedzīvotāju (aptuveni viena tre?da?a no iedzīvotāju kopskaita) ir spā?u vai portugā?u izcelsmes. 16. gadsimtā aptuveni 240 000 spā?u emigrēja, lielākoties uz Peru un Meksiku. ?im skaitam nākamajā gadsimtā pievienojās vēl 450 000 spā?u. Laika posmā starp 1846. un 1932. gadu gandrīz 5 miljoni spā?u devās uz abām Amerikas da?ām — it īpa?i uz Argentīnu un Brazīliju. No 1960. gada līdz 1975. gadam aptuveni divi miljoni spā?u pārce?oja uz Rietumeiropu. ?ajā pa?ā periodā aptuveni 300 000 cilvēku pameta Spāniju, lai dotos uz Latī?ameriku.

Spānijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014. gads)

Madride Barselona
	Vieta	Pilsēta	Autonomais apgabals	Iedzīvotāji	Vieta	Pilsēta	Autonomais apgabals	Iedzīvotāji	Valensija Sevilja
	1	Madride	Madride	3 165 235	11	Alakanta	Valensija	332 067
	2	Barselona	Katalonija	1 602 386	12	Kordova	Andalūzija	328 041
	3	Valensija	Valensija	786 424	13	Valjadolida	Kastīlija un Leona	306 830
	4	Sevilja	Andalūzija	696 676	14	Bigo	Galisija	297 735
	5	Saragosa	Aragona	666 058	15	Hihona	Astūrija	284 997
	6	Malaga	Andalūzija	566 913	16	Lospitaleta de ?obregata	Katalonija	253 518
	7	Mursija	Mursija	439 712	17	Akoru?a	Galisija	244 810
	8	Palma	Baleāru Salas	427 973	18	Vitorija	Basku Zeme	242 082
	9	Laspalmasa de Grankanārija	Kanāriju Salas	382 283	19	Granada	Andalūzija	237 540
	10	Bilbao	Basku Zeme	346 574	20	Ovjedo	Astūrija	233 765

Pamattautības

1978. gada Spānijas konstitūcija, tās otrajā pantā, atzīst vēsturiskās tautības (spā?u nacionalidad histórica) un re?ionus pretstatā ar spā?u tautai (nación). Lielas da?as Spānijas iedzīvotāju identitāte sastāv no da?ādu re?ionālo identitā?u pārklā?anās, nevis vienīgi spā?u identitātes. Da?as no re?ionālajām identitātēm var pat būt pretrunā ar dominējo?o spā?u kultūru. At??irīgas etniskās grupas Spānijā ir baski, katalā?i, galisie?i un citas. ?ī "dalītai identitāte" padara identitātes jautājumu Spānijā sare??ītu un neviennozīmīgu.

Mazākumtautību grupas

Spānijā dzīvo aptuveni 650 000—700 000 ?igānu; apmēram puse no vi?iem — Andalūzijā.

Mūsdienu ebreju kopiena Spānijā ir izveidojusies trīs kārtās: migrācija no biju?ās Spā?u Marokas, ebreju bēg?i no nacistu apspie?anas, kā arī imigrācija no Argentīnas. Spānijas tiesību akti ?auj sefardu ebrejiem pieprasīt spā?u pilsonību. 2006. gadā Spānijā dzīvoja 12'000 ebreju. Saska?ā ar pētījumu (2008. gada decembris), kur? tika publicēts "American Journal of Human Genetics", 19,8% no mūsdienu Ibērijas iedzīvotājiem ir sefardu ebreju pēcte?i, norādot, ka kristietībā pārgāju?o ebreju skaits varētu būt daudz lielāks, nekā sākotnēji tika uzskatīts.

Rumā?u iera?anās sākās 16. gadsimtā.^{[nepiecie?ama atsauce]} Aplēses par Spānijas rumā?u iedzīvotāju skaitu svārstās ap 700'000. Kanāriju salas līdz 15. gadsimta beigām apdzīvoja iezemie?i — guan?i. Starp 1609. un 1614. gadu, aptuveni 300'000 morisku jaunie kristie?i, kuri turpināja slepeni praktizēt islāmu, tika piespiedu kārtā izraidīti no Spānijas.

Imigrācija

Saska?ā ar Spānijas valdības datiem, 2007. gadā Spānijā bija 4,5 miljoni ārvalstu rezidentu; neatkarīgas aplēses izvirzīja skaitli 4,8 miljoni cilvēku jeb 11% no kopējā iedzīvotāju skaita. Saska?ā ar 2005. gada uzturē?anās at?auju datiem, aptuveni 500 000 bija marokā?i, citi 500 000 bija ekvadorie?i, vairāk nekā 200 000 bija rumā?i un 260 000 bija kolumbie?i. Citas ievērojamas ārvalstu kopienas ir briti (8%), fran?i (8%), argentīnie?i (6%), vācie?i (6%) un bolīvie?i (3%). Kop? 2000. gada Spānija ir pieredzējusi augstu iedzīvotāju skaita pieaugumu, kā rezultāts imigrācijas plūsmai, par spīti dzimstībai, kas ir tikai puse rezerves līme?a. ?ī imigrantu pieplūde, jo īpa?i to, kas ierodas nelegāli pa jūru, ir radījusi ievērojamu sociālo spriedzi.

Spānijā dzīvo vairāki desmiti tūksto?i imigrantu no biju?ajām kolonijām (īpa?i Ekvatoriālā Gvineja) un imigranti no vairākām Dienvidsahāras un Karību re?ionu valstīm, kuri nesen ir apmetu?ies Spānijā. Pastāv arī ievērojams skaits āzijas imigrantu, no kuriem lielākā da?a ir ?īnie?u, filipīnie?u, Tuvo Austrumu, pakistānie?u un indie?u izcelsmes. Strauji palielinās latī?amerikā?u izcelsmes iedzīvotāju skaits. Citas augo?ās grupas ir briti (760'000 2006. gadā), vācie?i un citi imigranti no pārējās Eiropas.

Eiropas Savienībā Spānijai ir otrais augstākais imigrācijas līmenis procentuālā izteiksmē pēc Kipras, bet ar lielu rezervi, kas ir lielākā absolūtajā skaitā. Ir vairāki iemesli augstajai imigrācijai, tostarp Spānijas kultūras saites ar Latī?ameriku, tās ?eogrāfisko stāvokli, tās robe?u porozitāte, liela izmēra melnais tirgus un izturība lauksaimniecības un būvniecības nozarēs, kam nepiecie?amas zemākas darbaspēka izmaksas, ko piedāvā valsts darbaspēks. Vēl viens statistiski nozīmīgs faktors ir liels skaits iedzīvotāju no ES izcelsmes, kuri parasti atpū?as Spānijas Vidusjūras piekrastē. Faktiski, Spānija bija Eiropas lielākais migrantu absorbētājs no 2002. līdz 2007. gadam, ar tās imigrantiem vairāk nekā divkār?ojot kā 2,5 miljoni cilvēku ieradu?ies. Saska?ā ar "Financial Times", Spānija ir visiecienitākais galamēr?is rietumeiropie?iem, apsverot pārvāk?anas no savas valsts un meklējot darbu citā ES dalībvalstī.

Imigrantu skaits Spānijā ir pieaudzis no 500 000 cilvēkiem 1996. gadā līdz 5,2 miljoniem 2008. gadā no kopējā 46 miljonu iedzīvotāju skaita. 2005. gadā vien regulē?anas programma palielināja juridisko imigrantu iedzīvotāju skaitu par 700,000 cilvēkiem. Bezdarbs imigrantu vidū ir pieaudzis līdz 67% 2007. gadā. Spānijas jaunais "Brīvprātīgas atgrie?anās plāns" veicina imigrantus atstāt Spāniju trijos gados un piedāvā līdz 25 000 eiro, bet līdz ?im, tikai 186 ekvadorie?i ir parakstīju?ies atgriezties. Saska?ā ar programmas pirmajiem diviem mēne?iem pagāju?ajā gadā, tikai 1,400 imigrantu pie?ēma piedāvājums.

Valodas

Spānijas valodas (vienkār?ots)

spā?u oficiāla; runā visā valstī   katalā?u/valensie?u, otrā valoda   basku, otrā valoda   galisie?u, otrā valoda   aranie?u, otrā valoda (oksitā?u dialekts)

astūrie?u, atpazīstama   aragonie?u, neoficiāla

Spā?u valodā (spā?u: espa?ol vai spā?u: castellano, Castilian) runā visā valstī, un tā ir arī vienīgā valoda visā Spānijā, kurai ir oficiāls statuss. Vairākas re?ionālās valodas ir deklarētas kā otrās valodas kopā ar spā?u, kā arī komponentu kopienām, kurās tie runā:

• basku (basku: euskera) (2%) Basku Zemē un Navarrā;
• katalā?u (katalā?u: català) (17%) Katalonijā un Baleāru salās; valensie?u (Valencia), kas ir at??irīgs katalā?u valodas veids, ir oficiāla Valensijas apgabalā;
• galisie?u (galisie?u: galego) (7%) Galisijā.

Ir arī da?as citas izdzīvoju?as romā?u minoritā?u valodas, piemēram, astūrie?u—leonie?u grupa, kas ietver divas valodas Spānijā: astūrie?u (oficiāli saukta "Bable"), kurai ir aizsargājamo statuss Astūrijā, un leonie?u, kurai ir aizsargājams statuss Kastīlijā un Leonā. Aragonie?u valoda ir neskaidri atpazīstama Aragonā. Gan astūrie?u, gan leonie?u un aragonie?u valodām nevienā Spānijas re?ionā nav oficiāla statusa at??irībā no basku, katalā?u/valensie?u un galisie?u valodām. Tas varētu būt saistīts ar nelielo runātāju skaitu, mazāk nozīmīgu rakstu valodas tradīciju, salīdzinot ar katalā?u vai galisie?u valodām, un zemāku pa?apzi?u runātājos, kas tradicionāli saprot, ka nav spēcīga tautas pieprasījuma pēc to atzī?anas nozīmes re?ionos, kuros tie runā. Zieme?āfrikas spā?u pilsētā Meliljā ievērojama iedzīvotāju da?a runā tarifitu valodā. Tūristu iecienītajos apgabalos Vidusjūras krastos un salās tiek pla?i lietota ang?u un vācu valoda.

Kultūra

Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu 15. un 16. gadsimtā uzplauka arī tās kultūra. Tā veidojās ?oti sare??ītos apstāk?os. Tajā izpaudās gadsimtiem ilgās nacionālās tradīcijas, kā arī to spēcīgi ietekmēja baznīcas dogmas. Baznīcas konservatīvā attieksme pret visu jaunu bremzēja humānisma idejas, tādē? Spānija ilgāk nekā citas zemes saglabāja kultūras reli?isko raksturu.

Gistava Eife?a projektēts tilts Spānijā

Arhitektūra

Spā?u arhitektūra ir attiecināma uz arhitektūru, kura veikta da?ādos laika posmos mūsdienu Spānijas teritorijā, kā arī uz to arhitektūru, kuru veidoju?i spā?u arhitekti. Vēsturiskās un ?eogrāfiskās daudzveidības dē? Spānijas arhiktetūra var būt pat krasi at??irīga ne vien visas valsts teritorijā, bet pat vienā pilsētā.

Spā?u arhitektūras pirmsākumi tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē., kad mūsdienu Spānijas teritorijā ibēri apmetās uz dzīvi un sāka celt ēkas. Patiesā arhitektūras attīstība sākās tikai ar romie?u iekarojumiem, kuri pēc sevis ir atstāju?i nenovērtējamus arhitektūras pieminek?us. Pēc vestgotu iera?anās ?ajā teritorijā, samazinājās celtniecības meto?u skaits. Pēc mauru invāzijas 711. gadā tika piedzīvotas radikālas izmai?as un turpmākos asto?us gadsimtus strauji attīstījās arhitektūra. Piemēram, Kordova pat tika pasludināta par Omeijadas kalifāta kultūras galvaspilsētu. Vēlāk kristie?u kara?valstīs ?is stils saglabājās un tikai lēnām tajā ieplūda romānika un gotika. No 12. līdz 17. gadsimtam Spānijas teritorijā sajaucās arābu un eiropie?u kultūras, kas izpaudās arī arhitektūrā. 15. gadsimta beigās vietējie arhitekti daudz eksperimentēja ar renesanses arhitektūru. 17. gadsimta pirmajā pusē Spānijas arhitektūrā sāka izpausties baroka iezīmes. Viens no spilgtākajiem ?ā stila paraugiem ir Granadas katedrāles fasāde. Tēlniecībā līdzās milzīgajiem altāra veidoliem — retablo — darināja arī stājskulptūras. 19. gadsimtā arhitektūrā daudz sāka izmantot tēraudu un stiklu. 20. gadsimtā viens no modernisma arhitektiem bija Antonio Gaudi, kur? spēcīgi ietekmēja turpmāko Spānijas arhitektūras attīstību. Mūsdienās labākie spā?u arhitekti ir Rafaēls Moneo, Santjago Kalatrava un Rikardo Bofills.

Mūzika

Spā?u mūzika ārpus Spānijas bie?i tiek saukta par flamenko mūziku, kura patiesībā ir Andalūzijas mūzikas ?anrs un nav pla?i izplatīts visā Spānijas teritorijā. Katram Spānijas re?ionam ir raksturīga sava tautas mūzika. Pietieko?i populāra ir arī popmūzika, smagais metāls, rokmūzika un hiphops.

No klasiskās mūzikas autoriem slaveni spā?u komponisti ir īzaks Albeniss, Manuels de Falla, Enrike Granadozs, bet slavenākie dziedātāji ir Hosē Karerass, Montserata Kaba?e, Plasido Domingo, Alīsija de Larro?a, Alfredo Krauss, Pablo Kazālss, Rikardo Vi?jess, Hosē Iturbi, Pablo de Sarasate, ?ordi Sava??s un Terēza Bergansa. Spānijā ir arī vairāk nekā 40 profesionāli or?estri. Slavenākie no tiem ir Orquestra Simfònica de Barcelona, Orquesta Nacional de Espa?a un Orquesta Sinfonica de Madrid. Savukārt nozīmīgākie opernami ir Teatro Real, Gran Teatre del Liceu, Teatro Arriaga un El Palau de les Arts Reina Sofía.

Literatūra

15. gadsimtā Spānijā strauju attīstību piedzīvoja literatūra. Gadsimtu mijā no 15. uz 16. gadsimtu radās tā sauktais "blē?u romānu" ?anrs, kas strauji pēc tam izplatījās visā Eiropā. Viens no ?ā ?anra agrīnajiem paraugiem ir "Tormesas Lasari?o dzīve". Bet par augstāko punktu spā?u literatūrā ir uzskatāms Migels de Servantess. Vi?? ir tādu darbu autors, kā "Dons Kihots" un "Paraugnoveles".

Vizuālā māksla

Spā?u māksliniekiem radās iespēja uzzināt par tēlotājmākslas attīstību Itālijā un citās zemēs tikai 16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija bija k?uvusi par pasaules mēroga lielvalsti. Līdz tam Spānijā valdīja kultūras reli?iskais raksturs. Viens no tā laika spā?u izcilākajiem māksliniekiem bija El Greko. El Greko vienu no savām slavenākajām gleznām "Grāfa Orgasa guldī?ana kapā" uzgleznoja, dzīvodams Spānijas pilsētā Toledo.

20. gadsimta sākumā izcils spā?u mākslinieks bija Pablo Pikaso.

Virtuve

Paelja, tipisks spā?u ēdiens valsts austrumu da?ā, kas gatavots no jūras veltēm

Katrā Spānijas re?ionā tās virtuve ir at??irīga. Spānijā ?oti iecienītas ir zivis un citas jūras veltes, piemēram, menca ?iploku mērcē, moluski, krabji, foreles un citi. Pla?i izplatītas ir arī da?ādas mērces, gan saldās, gan asās. Arī siers, dārze?i, desi?as, tru?a ga?a netiek smādēta. Ne tikai Spānijā, bet arī visā pasaulē pla?i ir izplatīti spā?u vīni. Katram re?ionam ir raksturīgas arī savas li?iera ??irnes. Populārs ir arī anīsa degvīns.

Tomēr Spānijas teritorijā var iz??irt trīs izteikti at??irīgas virtuves. Vidusjūras Spānijā izmanto daudz jūras veltes, piemēram, pescaíto frito. ?ajā re?ionā uzturā lieto arī izteikti daudz aukstās zupas, kā arī ēdienus, kuros galvenā sastāvda?a ir rīsi, piemēram, paelja un arròs negre. Otra virtuve ir raksturīga Spānijas centrālajai da?ai, kur uzturā lieto karstas un biezas zupas, piemēram, uz maizes un ?iplokiem balstīto kastīlie?u zupu. ?ajā re?ionā pārtiku tradicionāli saglabā to sālot, piemēram, spā?u ??i??i, vai arī iemērcot olīve??ā, piemēram, kā Ma?ego sieru. Visbeidzot tre?ā izteikti at??irīgā virtuve ir Spānijas da?ā pie Atlantijas okeāna. Tur vairāk lieto ēdienus, kuri gatavoti no dārze?iem un zivīm, piemēram, pote gallego un marmitako. Izplatīts ir arī viegli kaltētais Lakonas ??i??is.

Sports

Spānijas futbola izlase, svinot tās uzvaru 2010. gada FIFA Pasaules kausā

Spānijas sportā kop? 20. gadsimta dominē futbols. Populāri sporta veidi ir arī basketbols, teniss, rite?brauk?ana, rokasbumba, kā arī motoru sports, īpa?i Formula 1, jo ?ajos sporta veidos arvien vairāk panākumus gūst spā?u sportisti. Mūsdienās Spānija tiek uzskatīta par vienu no pasaules sporta lielvalstīm, īpa?i kop? 1992. gada vasaras olimpiskajām spēlēm, kuras notika Barselonā, un kuras sekmēja lielu sporta daudzveidību valstī. Tūrisma industrija ir pilnveidojusi sporta infrastruktūru, sevi??i ūdenssporta, golfa un slēpo?anas.

Spānijas futbola līga La Liga tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām futbola līgām pasaulē. Populārākie, kā arī vieni no panākumiem bagātākajiem klubiem Eiropas futbola turnīros, ir Madrides "Real" un "Barcelona". Arī citi klubi, kā Madrides "Atletico", "Sevilla", "Villarreal" un "Valencia", ir veiksmīgi startēju?i Eiropas kausos. Spānijas futbola izlase 2010. gadā ir izcīnījusi FIFA Pasaules kausu, kā arī trīs reizes uzvarējusi Eiropas ?empionātā (1964, 2008, 2012).

Arī basketbolā Spānijas klubi regulāri cīnās par Eiropas kausiem. Slavenākie spā?u basketbola klubi ir Madrides "Real", FC Barcelona un Badalonas "Joventut". ?ie klubi ir uzvarēju?i gan Eirolīgā, gan ULEB Eirokausā. Vairāki spā?u basketbolisti ir spēlēju?i un spēlē arī NBA. Slavenākie no tiem ir Pau Gazols, Hosē Kalderons, Rūdijs Fernandess un Serhio Rodrigess.

Skatīt arī

• Spānijas pilsētu uzskaitījums
• Spānijas monarhu uzskaitījums

ārējās saites

• Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Spānija.

• Encyclop?dia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklop?die raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Spānijas valdība Arhivēts 2010. gada 7. maijā, Wayback Machine vietnē. (spā?u)
• Spānijas oficiālā tie?saistes tūrisma pārvalde (angliski)
• Spānijas fanu klubs Latvijā

Kristīgās Ibērijas (Pireneju) pussalas valstis no rekonkistas līdz mūsdienām
Portugāles Karaliste (1139 — 1910) (kara?i)	Spānija (1715 — mūsdienas) (kara?i)
	Kastīlijas kronis (1230 — 1715) (kara?i)				Navarras Karaliste (824 — 1841) (kara?i)	Aragonas kronis (1162 — 1716) (kara?i)
	Galisijas Karaliste (409 — 1833) (kara?i)	Astūrijas Karaliste (718 — 924) (kara?i)	Leonas Karaliste (910 — 1230) (kara?i)	Kastīlijas Karaliste (1065 — 1230) (kara?i)		Aragonas Karaliste (1035 — 1707) (kara?i)	Barselonas grāfiste / Katalonijas firstiste (801 — 1714) (grāfi)	Valensijas Karaliste (1238 — 1707) (kara?i)	Ma?orkas Karaliste (1231 — 1715) (kara?i)